Daudzu latviešu sapnis ir bijis redzēt  ziemeļblāzmu. Lielākā daļa lasītāju nekad to nav redzējuši , taču sapratne, ka tā ir kaut kāda gaisma ziemeļpolā, ir gandrīz katram.
Maldīgs ir priekšstats, ka ziemeļblāzma ir statiska un nepārtraukta gaisma, kas apspīd ziemļbriežu mednieku jurtas polārajās naktīs . Ziemeļblāzmas formas, struktūra un kustības var būt visdažādākās. Visbiežāk tā atgādina zaļganus aizkarus vai joslas, kas stiepjas pāri visām debesīm un ātrāk vai lēnāk maina savu formu. Skats kļūst aizraujošāks, ja ‘aizkari’ sastāv no paralēliem vertikāliem stariem, kas nepārtraukti parādās un pazūd. Ja šādā brīdī novērotājam laimējas būt zem kāda no ‘aizkariem’, tad visas debesis izgaismojas ar stariem, kas izriet no viena punkta virs galvas. Tas ir tik iespaidīgs skats, ka parasti paliek atmiņā uz visu mūžu.
Nav taisnība, ka ziemeļblāzma vislabāk redzama ziemeļpolā. Vislabāk tā novērojama joslā starp 1500 un 2500 kilometriem no magnētiskā ziemeļpola. Šeit tā ir redzama katru nakti. Līdzīga josla ir arī apkārt magnētiskajam dienvidpolam . Šī  ‘dienvidblāzma’ ne ar ko neatšķiras no ziemeļblāzmas.
Dažreiz ziemeļblāzma parādās kā necila zaļgana dūmaka . Ir arī tādas, kuras var redzēt tikai ar speciālām iekārtām.
Kaut arī ļoti reti, tomēr ziemeļblāzmas var tikt novērotas arī vairāk uz dienvidiem -  Centrālajā Eiropā, Dienvideiropā, Ķīnā un citur. Šeit tad arī izdarīti pirmie zināmie ziemeļblāzmas apraksti, kas radīti vēl ilgi pirms mūsu ēras. Piemēram , "Vecajā Derībā" var atrast aprakstus, kas var tikt attiecināti uz ziemeļblāzmu. Ziemeļblāzma minēta arī ķīniešu rakstos jau ap 2000.gadu pirms mūsu ēras. Pirms mūsu ēras ziemeļblāzmas novērojis arī Aristotelis. Viņš deva skaidrojumu, ka ziemeļblāzma ir zemes tvaiki, kas lielā augstumā aizdegas no saules uguns.
Pārlecot pāri lielam laika posmam, var teikt, ka sistemātiski un mērķtiecīgi novērojumi tika veikti sākot ar 17. gadsimtu. Vairākas ekspedīcijas tika sūtītas uz ziemeļiem. Šajā gadsimtā tika noteikts arī ziemeļblāzmas augstums - 100-120 kilometri. Tika pamatota arī saistība starp saules aktivitāti un ziemeļblāzmu parādīšanās biežumu un intensitāti. Tālākie novērojumi, kā arī vispārēja fizikas attīstība ļāva aizvien vairāk izprast ziemeļblāzmas izcelšanās cēloņus.
Uz Zemes mēs enerģiju no saules saņemam starojuma veidā. Ziemeļblāzma izmanto enerģiju no saules vēja, kas pārsvarā sastāv no ūdeņraža un hēlija joniem, kā arī elektronu plūsmas, kas izplatās no saules visos virzienos. Tuvojoties Zemei , saules vēja caurmēra ātrums ir pieticīgi 400 kilometri sekundē. Daudzu desmitu tūkstošu kilometru attālumā  no Zemes elektroni un protoni "sajūt" zemes mangētisko lauku. Tas iespaido elektronu un jonu kustību tādā veidā, ka tie seko zemes magnētiskā lauka līnijām. Magnētiskā lauka forma nosaka to, ka daļiņas tiek novadītas uz lokveida apgabaliem apkārt zemes magnētiskajiem poliem. Bez tam, saules vēja daļiņas Zemes magnētiskajā laukā vēl tiek papildus paātrinātas. Gala rezultātā daļiņas triecas Zemes atmosfēras augšējos slāņos ar ātrumu līdz pat 10 000(!) kilometriem sekundē un vairāk. Šeit tās saduras ar atmosfēras skābekļa un slāpekļa atomiem un molekulām, kas sadursmes rezultātā tiek ierosināti. Ierosinātie atomi un molekulas tad arī izstaro gaismu, ko mēs saucam par  ziemeļblāzmu.
Ziemeļblāzmas krāsas ir atkarīgas no atmosfēras sastāva. Katram atomam un molekulai ir sava raksturīga krāsa, savukārt atmosfēras sastāvs ir atšķirīgs dažādos augstumos. To labi var novērot spēcīgu ziemeļblāzmu laikā, kad zaļgano aizkaru maliņa kļūst sārta.
Lai arī mēs jau esam redzējuši ziemeļblāzmu neskaitāmas reizes, tomēr šo skatu pavada īpašas izjūtas. Ingvars nekad neaizmirsīs savu pirmo reizi: " Biju jau nodzīvojis ziemeļos vairākus mēnešus, taču tā īsti vēl nezināju kā ziemeļblāzma izskatās. Tanī vakarā iznācu no univeristātes un cerībās paraudzījos uz debesīm, kurās gan parasti izgaismojās nekas cits kā pilsētas ugunis. Te pēkšņi sirds sāka ātrāk pukstēt - jā, ir! Tovakar bija "īstais brīdis". Kopā ar Andri tūdaļ devāmies uz sniega aizputinātā ezera tiltiņu, no kura varēja labi pārredzēt apkārtni. Zaļa gaismas lenta vijās zvaigžņotajās debesīs. Tā traucās no vienas debess malas uz otru, tad savijās spirālē, līdz izplēnēja dūmakā, lai uzliesmotu atkal kādā citā vietā. Viena no šīm lentām izlocījās pavisam tuvu un parādījās virs mūsu galvām kā vējā plīvojoši aizkari. Tā kļuva stiprāka un stiprāka. Pēkšņi viena mala palika spoža jo spoža , līdz uzzaigoja varavīksnes krāsās. "Tu redzēji? Viņa bija kā dzīva!", - jautājām viens otram jau mājup ejot."
Lai arī tālākajos gados Ingvars redzēja vēl daudzas burvīgas ziemeļblāzmas, tomēr vienu reizi viņš noteikti atcerēsies uz visu mūžu. "Kā parasti pēc smagas darba dienas devos savā vakara skrējienā. Vējš bija norimis un pasauli pārņēma sniegotās nakts klusums un miers. Te pēkšņi - man pie pašas auss kas nočabēja kā izkaltušas lapas. Nesapratnē apstājos, jo nevienu neredzēju, biju uz meža celiņa viens. Paskrēju kādu gabaliņu - atkal! Likās, ka čaboņa ir tepat blakus un visapkārt, jo nekādi nevarēju noteikt no kuras puses tiešām nāk skaņa.  Pārmācījies - ar smīniņu nodomāju. Bet nu parādījās jau pavisam jocīga skaņa - zema, dobja, it kā vējš pūstu tukšā mucā. Tā bija pietiekami skaļa un nāca no pilnīgi nenosakāma virziena. Tā brīžiem izklausījās kā saliedēta eņģeļu kora dziesma patīkamā tenorā, kas atkal mijās ar zemām un dobjām atbalsīm. Pēc pārsimt metriem pavēros debesīs un redzēju, kā debesīs sāk virmot ziemeļblāzma. Tā arvien pieņēmās spēkā un tuvojās punktam tieši virs galvas. Šinī brīdī viss pārvērtās. Bija tāda sajūta it kā debesis pašķirtos: centrā no bezgalības visos virzienos lejup sniedzās milzīgi stari, veidojot neaprakstāmu telpisko efektu kā Salvadora Dali gleznās. Tie virmoja zvaigžņotajās debesīs. "Svētbilžu mākslinieki noteikti būs iedvesmojošies no šī fantastiskā skata, kas atstāj dabas un kosmosa nepārspējamās varenības iespaidu", - es nodomāju.
Koronas jeb vainagveida ziemeļblāzmas forma ir visai reta parādība mūsu pilsētiņā, jo tā atrodas praktiski uz robežas tai joslai, kurā vēl ziemeļblāzmas novēro. Nākošās dienas vietējo laikrakstu pirmajās lapaspusēs bija ziemeļblāzmas fotogrāfijas un informācija, ka tā esot bijusi lielākā ziemeļblāzma, kas novērota pilsētiņā pēdējo gadu laikā. Vairākus mēnešus pēc šī notikuma, zviedru valodas kursos no pasniedzējas dzirdējām stāstus par ziemeļblāzmas skaņu. Bingo! - es iesaucos, atcerēdamies šo notikumu ar nesaprotamām mistiskām skaņām."
 Par ziemeļblāzmas skaņām ir daudz liecības, tomēr līdz pat šim laikam no zinātnes puses tas ir pilnīgi neizskaidrots fenomens. Ja skaņa nāktu no ziemeļblāzmas, tad paietu pāris minūtes pirms tā sasniegtu zemi, taču daudzās liecībās tiek minēts, ka izmaiņas skaņā notiek vienlaicīgi ar ziemeļblāzmas formu maiņu. Turklāt, skaņa dzirdamajā diapazonā diez vai varētu uzveikt 120(!) km un saglabāt pietiekami daudz enerģijas.

Arī Latvijā ziemeļblāzma esot redzēta vēl nesen.  Tad paraudzīsimies arī mūsu zvaigžņotajās debesīs - varbūt paveiksies!

Andris Vaivads
Ingvars  Birznieks
 

Apmeklējiet ziemeļblāzmas fotogaleriju. Kopā man ir vairāk kā 50 augstākās kvalitātes fotoattēli, kurus gandrīz visus Jūs varat aplūkot mini-formātā un daļu pastkartītes formātā.